Daugavas Vanagu organizācijas sākumi atrodami britu pārvaldītā karagūstekņu nometnē Beļģijā pēc Otrā Pasaules kara noslēguma. Daugavas Vanagu organizāciju dibināja šajā karagūstekņu nometnē 1945. gada 28. decembrī bijušie Latviešu leģiona kareivji. Jaunās organizācijas sākotnējie mērķi bija izpalīdzēt latviešu bijušiem karavīriem un viņu ģimenēm.

Aptuveni 25 000 latvieši bija ieslodzīti rietumu sabiedroto pārvaldītās karagūstekņu nometnēs. Lielākais skaits atradās britu pārvaldītās nometnēs ziemeļu Vācijā. Kaut daudzi bija izkaisīti starp daudzām nometnēm, apmēram 12 000 mājoja Cēdelgēmas nometnē Beļģijā. No darbības sākumiem 1945. un 1946. gadā Daugavas Vanagu organizētājiem bija atļauts sazināties ar latviešiem citās nometnēs, lai izveidotu tīklu savstarpējam atbalstam. Kaut sākumā biedri sastāvēja no bijušajiem leģionāriem, Daugavas Vanagu organizācijas dibinātāji cerēja ietvert visus latviešus viņu biedru rindās. Pēc viņu izlaišanas no karagūstekņu nometnēm 1946. gadā, bijušie zaldāti pārcēlās uz bēgļu nometnēm, kur viņi turpināja centienus piedāvāt savstarpēju atbalstu un izturēt savu vienotību.

1950. gadu sākumā, latvieši bēgļu nometnes atstāja un pārcēlās uz dzīvi Austrālijā, Rietumeiropā, Kanādā, Dienvidamerikā, un Amerikas Savienotajās Valstīs. Daugavas Vanagu organizācija gāja viņiem līdzi.
Caur gadu desmitiem Daugavas Vanagu biedri turpināja savu uzdevumu savākt un savienot latviešus, lai saglabātu latviešu nācijas vienotību. Ilgus gadus šo uzdevumu izprata kā cīņu par Latvijas atbrīvošanu no padomju varas. Daugavas Vanagi ir arī pūlējušies veicināt latviešu jauniešu izglītību un viņu iesaistīt ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu kopienā. Tas tiek darīts, piedāvājot stipendijas un atbalstot latviešu skolas, korus, tautas deju kopas, teātru kopas, sporta komandas un daudzas un dažādas kulturālās nodarbības.