Biedrība Daugavas Vanagi Latvijā  ir dibināta 2001. gada 10. martā.  Tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijā izveidojās vairākas organizācijas, kopas un nodaļas, kuras pretendēja uz darbošanos Daugavas Vanagu  mērķu realizēšanai. 1990. gada 12. maijā tika dibināti Latvijas Daugavas Vanagi,  no kuriem 1992. gadā atdalījās daļa, veidojot Nacionālo Daugavas Vanagu organizāciju. Laika posmā līdz 2001. gadam darbojās dažādas nodaļas un kopas, būtiska vienošanās par apvienošanos tika panākta  2001. gadā. Tagadējā Daugavas Vanagi Latvijā organizācijā  piedalās arī Tēvzemes Daugavas Vanagi. Biedrība savā darbībā balstās uz Statūtiem un tām idejām, kuras ir virzījušas lielo Daugavas Vanagu organizāciju visā pasaulē gadu desmitiem ilgi, tas ir darbs Latvijai.  Daugavas Vanagu organizācijas sākums ir rodams britu pārvaldītā karagūstekņu nometnē Beļģijā, Zēdelgemā, pēc Otrā Pasaules kara noslēguma. Daugavas Vanagu organizāciju dibināja šajā karagūstekņu nometnē 1945. gada 28. decembrī bijušie Latviešu leģiona kareivji.

Latviešu leģionāri, kuri tika iesaukti okupētājvalsts bruņotajos spēkos, ir kara upuri. Viņu brīvības alkas un tēvzemes mīlestība arvien paliek tautas piemiņā. 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencija par civilpersonu aizsardzību kara laikā  nosaka, ka “okupētāja valsts nedrīkst piespiest aizsargājamās personas kalpot tās bruņotajos spēkos vai palīgspēkos. Nav atļauta nekāda piespiešana vai propaganda ar mērķi savervēt brīvprātīgos”. Konvencija aizsargā tās personas, kuras bruņota konflikta vai okupācijas gadījumā attiecīgajā brīdī un vienalga kādā veidā atrodas karojošās puses vai okupētājvalsts varā, kuras pilsoņi tās nav.  Karš ir devis milzu zaudējumus Latvijai, kura tika ierauta tajā divu totalitāru režīmu savstarpējo rēķinu kārtošanas dēļ. Latvijas simtgades gadā Latvijas smago ceļu arvien vairāk piemin gan Latvijā, gan ārvalstīs.