Baltijas valstu prezidentu kopīgais paziņojums par 8. maiju

Mēs, Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas prezidenti, atzīmējot Otrā pasaules kara beigu 75. gadadienu Eiropā, pieminam visu karā cietušo un sabiedroto valstu karavīru nesto upuri, bez kā nebūtu iespējama nacistiskā režīma sakāve 1945. gada 8. maijā, kam sekoja daudzu Eiropas valstu atbrīvošana no okupācijas un holokausta traģēdijas izbeigšana.

Apzinoties nepieciešamību iedibināt uz tiesiskiem principiem balstītu starptautisko kārtību un valstu daudzpusējās sadarbības sistēmu, mērķis, ar kādu pēc kara noslēguma tika radīta Apvienoto Nāciju Organizācija, bija nodrošināt mieru, drošību un kopīgo vērtību pastāvēšanu. Savukārt Rietumeiropas valstis sāka īstenot kopējo ideju par vienotu un brīvu Eiropu – tādu Eiropu, kurā valda miermīlīga līdzāspastāvēšana, demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana. Par jaunās Eiropas stūrakmeņiem kļuva Eiropas Padome, NATO un Romas līgums.

Tomēr Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu tautām Otrā pasaules kara beigas nenesa atbrīvošanu. Tā vietā vienu totalitāro režīmu nomainīja cits, un Baltijas valstis tika vardarbīgi iekļautas Padomju Savienības sastāvā.

Starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju noslēgtā Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu parakstīšana ļāva diviem nežēlīgiem diktatoriem Staļinam un Hitleram sadalīt Eiropu divās ietekmes sfērās. Neilgi pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada 1. septembrī, pamatojoties uz noslēgto paktu, kā arī vācu–padomju līgumu par draudzību un robežu starp PSRS un Vāciju, Padomju Savienība okupēja un anektēja Igauniju, Latviju un Lietuvu.

Komunistiskais režīms valdīja pār Eiropas kontinenta centrālo un austrumu daļu gandrīz pusgadsimtu. Izmantojot savu militāro pārspēku, masu represijas, masveida deportācijas un visaptverošu ideoloģisko kontroli, Padomju Savienība pilnībā pakļāva Baltijas tautas savai varai.

Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu, ko lielā mērā veicināja mūsu valstu iedzīvotāju nevardarbīgās un mērķtiecīgās gribas izpausmes un starptautiskās sabiedrības pūliņi, beidzās arī padomju režīma okupācija. 1990. gadā aizsākās un 1991. gadā noslēdzās ceļš uz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Pēc dažiem gadiem tika pabeigta arī pilnīga Krievijas armijas spēku izvešana no trim Baltijas valstīm.

Mēs esam dziļi pateicīgi tām vairāk nekā 60 rietumvalstīm, kas atteicās juridiski atzīt mūsu valstu padomju okupācijas faktu. Samnera Velsa vadītā ASV departamenta 1940. gada 23. jūlijā pieņemtā deklarācija aizsāka Baltijas valstu okupācijas de iure neatzīšanas politiku starptautiskajā diplomātijā.

Šodien mūsu valstis ir neatņemama Eiropas Savienības un NATO daļa. Taču mēs nedrīkstam aizmirst mūsu vēstures traģiskākās lappuses. Mēs vienmēr aizstāvēsim patiesību un taisnīgumu. Vēsturisko faktu sagrozīšana par Otrā pasaules kara izcelšanos un tā noslēgumā veikto Eiropas sadalīšanu ir uzskatāma par nožēlojamu vēstures falsificēšanu, kā arī par tiesiski iedibinātās un šobrīd pastāvošās starptautiskās kārtības graušanas mēģinājumu.

Mēs kategoriski esam pret jebkādu ietekmes sfēru noteikšanu un uzstājam, ka attiecībām visu valstu starpā jāveidojas uz līdzvērtīgiem pamatiem. Viens no galvenajiem starptautiskās drošības garantiem ir bez ierunām rūpīgi ievērot starptautiskās tiesības un savstarpēji atzītās normas, tāpat arī atzīt citu suverēnu valstu teritorijas nedalāmības principu un tiesības veidot nacionālās drošības sistēmu pēc saviem ieskatiem, kā arī pievienoties valstu savienībām un veidot alianses. Mēs atkārtoti uzsveram, ka mūsu valstu kopējā aizsardzība arī turpmāk balstīsies uz NATO, savukārt transatlantiskajām saitēm būs būtiska loma Eiropas drošības un stabilitātes garantēšanā arī nākotnē.

Mēs uzskatām, ka rietumu pasaules demokrātiskās vērtības un vienotība ir vitāli svarīgs faktors tālākajā Baltijas valstu un ikvienas Eiropas valsts pastāvēšanā.

Latvijas, Amerikas Savienoto Valstu, Bulgārijas, Čehijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Rumānijas, Slovākijas un Ungārijas ārlietu ministru paziņojums Otrā pasaules kara beigu 75. gadadienā

2020. gadā atzīmējot Otrā pasaules kara beigu 75. gadadienu, mēs izrādām cieņu kara upuriem un visiem kareivjiem, kuri cīnījās, lai sakautu nacistisko Vāciju un izbeigtu holokaustu.

Lai gan 1945. gada maijs Eiropā nesa Otrā pasaules kara beigas, tas nenesa brīvību visai Eiropai. Kontinenta centrālā un austrumu daļa vēl gandrīz 50 gadu palika komunistiskā režīma varā. Baltijas valstis tika pretlikumīgi okupētas un anektētas, un Padomju Savienība ar militāru pārspēku, represijām un ideoloģisko kontroli dzelžainā tvērienā sagrāba vēl citas paverdzinātās nācijas.

Daudzus gadu desmitus neskaitāmi daudz eiropiešu kontinenta centrālajā un austrumu daļā ziedoja savas dzīvības, tiecoties pēc brīvības, jo miljoniem cilvēku tika liegtas viņu tiesības un pamatbrīvības, viņus ar spēku pakļāva spīdzināšanai un izsūtīšanai. Ļaudis aiz dzelzs priekškara izmisīgi tiecās izlauzt ceļu uz demokrātiju un neatkarību.

1956. gada notikumi, Hartas 77 izveide un darbība, „Solidaritātes” kustība, Baltijas ceļš, 1989. gada „nāciju rudens” un Berlīnes mūra krišana bija svarīgi pavērsiena punkti, kas sniedza izšķirošu ieguldījumu brīvības un demokrātijas atjaunošanā Eiropā.

Mēs šobrīd sadarbojamies, lai izveidotu stipru un brīvu Eiropu, kur valda cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums. Nākotnei jābalstās vēstures faktos un taisnīgā attieksmē pret totalitāro režīmu upuriem. Mēs esam gatavi dialogam ar visiem, kas ir ieinteresēti atbalstīt šos principus. Manipulēšana ar vēsturiskajiem notikumiem, kas izraisīja Otro pasaules karu un Eiropas sadalīšanu pēc kara, ir nepieņemams vēstures falsifikācijas mēģinājums.

Mēs vēlamies atgādināt visai starptautiskajai sabiedrībai, ka ilgstošai starptautiskai drošībai, stabilitātei un mieram ir nepieciešama starptautisko tiesību un normu, tai skaitā visu valstu suverenitātes un teritoriālās integritātes, patiesa un nepārtraukta ievērošana.

Apzinoties Otrā pasaules kara nežēlīgās mācības, mēs aicinām starptautisko sabiedrību pievienoties mums, lai stingri noraidītu ietekmes sfēru konceptu un uzstātu, ka visas suverēnas nācijas ir vienlīdzīgas.

DVL PRIEKŠNIEKA ANDREJA MEŽMAĻA APSVEIKUMS

Sveicināti DVL biedri!
Sveicu visus DVL biedrus mūsu brīvības cīnītāju un varoņu dienā, Latviešu leģiona dienā!
Daugavas Vanagi, sasauksimies!
Andrejs Mežmalis, DVL valdes priekšsēdis

Latvijas brīvības cīnītāji un pretestības kustība okupāciju varām – Latvijas Centrālā Padome (LCP), 188 dalībnieki 1944.g. 16.martā Rīgā, riskējot ar savām dzīvībām, Latvijas nācijas vārdā bija parakstījuši LCP Memorandu un 17. martā iesniedza to Latviešu leğiona ğenerālinspektoram, ğenerālleitnantam Rūdolfam Bangerskim: “….Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai izdarīta rupji pārkāpjot Latvijas Republikas satversmi un laužot Latvijas – Padomju Savienības savstarpējos līgumus, Tautu Savienības paktu un veselu virkni starptautisku līgumu. Latvijas pievienošana Padomju Savienībai nav arī atzīta starptautisko tiesību nozīmē…..Pēc mūsu izpratnes otrā pasaules kaŗa tagadējā norisē ir pienācis brīdis, kad apdraudēta mūsu tautas dzīvība, pati tautas esamība – pienācis liktenīgais brīdis: būt vai nebūt….Pēc visiem dabas un cilvēcības likumiem neviens mums nevar apstrīdēt tiesības aizstāvēties, ja tiek apdraudēta mūsu nācija un tās esamība. Pamatojoties uz šīm atziņām, mēs, deklarējam Latvijas tautas gribu un gatavību aizstāvēt visiem mums iespējamiem spēkiem un līdzekļiem Latvijas valsts robežas pret uzbrūkošo ienaidnieku. Latvijas galvas pilsētā Rīgā, 1944.g. 17.martā.”*

Memoranda 188 parakstītāju vidū bija: ģenerālis Mārtiņš Peniķis, Latvijas armijas komandieris; prof. Konstantīns Čakste (Valsts prezidenta Čakstes dēls); Augustīns Pētersons, pareizticīgo baznīcas metropolīts; Teodors Grīnbergs, ev. lut. baznīcas arhibīskaps; Jāzeps Rancāns, katoļu baznīcas bīskaps; Pauls Kalniņš, IV Saeimas priekšsēdētājs (de facto Latvijas Valsts prezidents 1940. – 1945. g.)
*Atsauce: “Ar parakstu psr Latviju”, Rīga, Latvijas Kara Muzejs, 2014.g.

MARTS LATVIJAS VĒSTURĒ UN SAPNIS PAR BRĪVU LATVIJU

Pieminot visus tos, kuri ar Latviju sirdī bija spiesti doties ceļā uz Sibīriju un pāri jūrām tālumā,  pieminot kritušos karavīrus, kuri tika iesaukti okupētājvalstu armijās, un visus tos, kuri turpināja un turpina cīņu par Latvijas neatkarību.

Marta mēnesī Latvijas vēsturē ir nozīmīgi datumi, kuros nākas domāt par vēstures gaitu un tās ietekmi uz Latviju. Un par tautas sāpju un ciešanu ceļiem. Un par sapni – par brīvu Latviju. 

Viens no šiem datumiem ir 1949. gada 25. marts. Ik gadu 25. martā pieminam PSRS okupācijas varas uz Sibīriju aizvestos tautiešus, jo padomju okupācijas vara otrajā Latvijas iedzīvotāju masu deportācijā uz specnometinājuma vietām Sibīrijā vardarbīgi izveda aptuveni 42 tūkstošus cilvēku, tajā skaitā 10 tūkstošus bērnu.

Otrs piemiņas datums ir 1944. gada 17. marts, kad tika sastādīts Latvijas Centrālās Padomes Memorands, kurā aktīvie Latvijas politiskie un kultūras darbinieki deklarēja nepieciešamību cik ātri vien iespējams atjaunot Latvijas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību, un tas tika izdarīts vēl nacistu okupācijas laikā. Tādejādi tika nodrošināta arī izteikta valstsgriba un kontinuitāte procesā, vēlmē pēc brīvas Latvijas. Sapnis par brīvu Latviju pastāvēja vienmēr, Latvija pastāvēja cilvēku prātos un sirdīs, un tas tika izteikts arī šajā dokumentā.

Trešais piemiņas datums ir 16. marts. Divu okupācijas varu asiņaino cīņu dēļ daļu Latvijas jauniešu iesauca latviešu leģionā, lai segtu nacistu armijas spēku atkāpšanos, bet no iesaukto puses tā bija cīņa par savu zemi, par Latviju, jo 1940. gada okupācijas laiks ar tā vardarbību vēl bija dzīvā tautas atmiņā. Un vēl joprojām 16. marts ir diena, kurā pieminam vācu okupācijas varas prettiesiski latviešu leģionā iesaukto karavīru likteņus, to jauniešu dzīves, kuras lauza tieši nacistiskās Vācijas okupācijas vara. Visi šie datumi savā ziņā saistās, bet visvairāk ar to, ka izvestie, pakļautie, okupācijas armijās iesauktie, sirdī arvien turēja mīļu Latvijas vārdu. Un daudzi cīnījās, lai tā atkal būtu brīva.

Saeimas 1998. gada 29. oktobra “Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā” ir dots arī juridiskais vērtējums vēstures procesam, kurā ir cietusi mūsu tauta. Saeimas deklarācijā ir rakstīts: “Okupācijas režīmi pieļāva daudzkārtējus starptautisko tiesību normu un cilvēktiesību pārkāpumus un pat kara noziegumus pret Latvijas tautu. Abas okupācijas varas pārkāpa 1907.gada IV Hāgas konvenciju par sauszemes kara likumiem un paražām, kas aizliedz valsts iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā vai iesaistīšanu pusmilitāros darbos (konvencijas 52.pants). Abas okupācijas varas iesauca okupētās Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos un iesaistīja dažādos pusmilitārajos formējumos. Par izvairīšanos draudēja ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs vai nāves sods. Rezultātā Latvijas pilsoņiem nācās Otrā pasaules kara laikā karot citam pret citu.”

Vērtējot latviešu leģiona traģisko likteni jāpiemin, ka pateicoties latviešu leģionam, kura spēki aizkavēja no jauna uzbrūkošās PSRS armijas daļas, daudzi Latvijas iedzīvotāji paspēja evakuēties uz Rietumiem, un pēc tam dzīvot – brīvā sabiedrībā, nevis padomju okupācijas apspiesti. Otrā pasaules kara notikumu virpulī dzima arī Daugavas Vanagu organizācija, jo jauniešu, kuri nokļuva latviešu leģionā, salauztās dzīves un likteņi, kā arī turpināmā cīņa par brīvu Latviju, tas viss bija – lielu rūpju vērts.

Tautai starp divām totalitārām lielvarām esot, nācās būt abās frontes pusēs, bet ne pēc savas gribas, bet pēc lielvaru vēlmes pārdalīt ietekmes sfēras un mainīt valstu robežas. Latvija kā valsts bija pakļauta vēstures notikumu gaitai, okupācijas varas mainījās un pastrādāja neskaitāmus noziegumus, atstājot aiz sevis neizdzēšamas rētas tautas genofondā, burtiski izraujot no tā neskaitāmus labākos, spējīgākos, darbīgākos, veselas ģimenes, jauniešus, bērnus.

Arvien nav sadzijušas rētas, kuras tautas atmiņā ir devuši izsūtījuma gadi Sibīrijā, kur bija spiesti doties tūkstošiem cilvēku no Latvijas. Rētas, ko tautas pastāvēšanā radīja karš un okupācijas varas. Jaunieši, vairumā vien 18 – 23 gadus veci, tika iesaukti latviešu leģionā, šajā karā, ko izraisīja totalitārās iekārtas, tūkstošiem jauniešu zaudēja dzīvību, bet dzīvi palikušie – dzimteni un daudzi arī savus tuvākos.

Viņiem nācās cīnīties svešos formas tērpos, zem svešiem karogiem, tomēr Latvija sirdī – tika paturēta. Domājot par to, kā kara gūstekņu nometnē Zēdelgemā izveidojās Daugavas Vanagu organizācija, sākotnēji kā palīdzības organizācija karavīriem un viņu ģimenēm un ar domu par tomēr kādreiz – brīvu Latviju, nāk prātā Zenta Mauriņas vārdi: “Bads pēc maizes ir liels, bet briesmīgāks ir bads pēc dzimtenes.”

Toreiz tā bija zudusi, bet sirdī dziļi tā arvien deva sapni par brīvu Latviju. Un tam ilgstoši, visus pēckara gadus, ir bijis veltīts Daugavas Vanagu darbs, visās zemēs, kur mita un kur joprojām mīt latvieši, pastāv arī latviešu organizācijas, kuras aktīvi darbojas un iesaistās Latvijas atjaunotnes veidošanā. Līdz pat šodienai, jo Latvija tāpat kā Rīga, nekad nav gatava, tā ir veidojama, saudzējama un lolojama, katra viena pienesums dod tai spēku un pašai tautai, valsts nācijai – spēju paturēt un attīstīt savu valsti.

Vēstures gaitā un tautas ceļā tajā – no kurienes nākam, kur esam un uz kurieni ejam, ir zināma līdzība ar upes plūsmu, kuru veido daudzi avoti, strauti, mazākas upes un dziļas straumes, kā arī mazi lietus pilieni, pa ceļam esot arī atvariem un līkumiem. Šajā vēstures straumē, tautas kopējā ceļā, katrs viens var dot savu pienesumu, un Daugavas Vanagi ir nu jau gandrīz 75 gadus darbojušies, lai tautas ceļš vestu uz brīvu Latviju, patriotisku, mīlamu un stipru Latviju.

Valsts, kā koks, kā ābele, kā ozols, saknes gūst tautā, veldzē, ko dod gan vēsturiskā atmiņa, gan labā, gan sliktā, izsijājot graudus no pelavām un virzoties tālāk, veidojot stumbru, zarus un lapotni. Sava zeme ir tā vieta, kur saknes arvien ir un paliek, garīgās un materiālās, saknes ir vēsture un identitāte, tās dod iespēju augt valstij un tai pastāvēt arī grūtos laikos, kara gados, okupācijas laikā un nezaudēt spēju arvien dzīt atvasi un veidot koku, kurš kā ozols spēj turēties – vētrām pretī.

Zari kā cilvēku likteņi, sazarojas lapotnē, nākdami no savas zemes, no sava stumbra, tie tālu redzami un veido patvērumu gan saules pilnās, gan lietus dienās. Cilvēku likteņi laika un telpas dimensijā, vēstures plūsmā, veido to kopumu, ko mēs šodien redzam mūsu tautā. Notikumi un apstākļi, cilvēku pozitīvā un negatīva pieredze, objektīvais un subjektīvais, dažādu faktoru mijiedarbībā arvien veidojas – Latvija.

Diaspora ir daļa tautas, tautas daļa ir arī tā, kas dzīvo Latvijā, bet visi kopā mēs esam – Latvija. Tagad brīva, sava, augoša. Izcīnīta, paturēta, neatdota. Un ikkatram vienam, kurš patiesi mīl Latviju, vai esot Latvijā vai tālu prom, ikvienam ir iespēja vairāk vai mazāk, joprojām veidot Latviju. Savu Latviju. Vai tikai sirdī, vai darot darbus tai, vai to sargājot. Dot veldzi tai, dot iespēju augt un pilnveidoties, lai vienmēr uz pasaules būtu tā sava, vienīgā īsta dzimtene, ko daudzi zaudēja kara gados, bet paturēja sirdī. Lai mūsu tautai nekad nebūtu atkal jāpiedzīvo tas bads un tās slāpes, kad uz pasaules nav savas zemes, kura ir brīva un kurā arvien skan latviešu valoda.

Uz sūru pieredzi un atmiņu balstīta rīcība, darbi, ko veic Daugavas Vanagu organizācija, Latvijai ir vajadzīgi. Ir vērts pieminēt, ka Daugavas Vanagu saimē bijis Andrejs Eglītis, Uldis Ģērmanis, Zenta Mauriņa un daudzi, daudzi citi. Un visiem, kuri kalpojuši Latvijai no sirds un dvēseles, arvien tajā skan vārdi: “Dievs, svētī Latviju”. Un sapni par brīvu Latviju, kurš ir piepildījies.

Silvija Kaugere

DVCV prezidija sekretāre,

DVL informācijas nozares vadītāja

SEMINĀRS ĀRVALSTU VĒSTNIEKIEM KARA MUZEJĀ

Seminārs angļu valodā ārvalstu vēstniekiem par Latvijas vēstures būtiskiem jautājumiem, ko ik gadus rīko Daugavas Vanagi Latvijā, notiks 2020. gada 13. martā plkst. 14.00 Kara muzejā. Seminārā piedalīsies EP deputāte Inese Vaidere, Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Daugavas Vanagi Latvijā priekšsēdis, atvaļināts admirālis Andrejs Modris Mežmalis un viesi.